Slepenas informācijas publicēšana un likumu pretrunas
- Sākums
- Publikācijas
- Raksti
- Slepenas informācijas publicēšana un likumu pretrunas
14/09/2006
Publikācijas vieta: delfi.lv, 14.09.2006
Sakaru līdzekļu kontrole, kas ietver arī telefonsarunu noklausīšanos, ar Kriminālprocesa likumu ir atzīta par speciālo izmeklēšanas darbību, ko drīkst veikt, pamatojoties uz izmeklēšanas tiesneša lēmumu. Normatīvajos aktos noteiktajā veidā veiktā telefonsarunu noklausīšanās ir operatīvā darbība un tās gaitā iegūtā informācija tiek atzīta par valsts noslēpumu.
Likums par Valsts noslēpumu paredz, ka pieeja slepenai informācijai jābūt atļauta tikai tām personām, kurām saskaņā ar amata/dienesta pienākumiem vai konkrētu darba/dienesta uzdevumu ir nepieciešams veikt darbu, kas saistīts ar valsts noslēpuma izmantošanu vai tā aizsardzību, un kuras ir saņēmušas speciālas atļaujas. Savukārt jaunais Kriminālprocesa likums garantē kriminālprocesa dalībniekiem iespēju iepazīties ar krimināllietas materiāliem un saņemt materiālu kopijas. Tātad nevis speciālā atļauja, bet procesuālais statuss ļauj personai iegūt informāciju, kas klasificēta kā slepena. Tomēr, kaut gan piekļuve šai informācijai objektīvi ir atvieglota, tā nezaudē savu statusu un paliek slepena.
It kā loģiski būtu secināt, ka šo informāciju tās slepenības dēļ nedrīkst izplatīt. Bet tā gluži nav. Vismaz normatīvajos aktos nav noteikta kriminālā vai administratīvā atbildība par attiecīgās informācijas izplatīšanu un publiskošanu.
Saskaņā ar KL 304.pantu pie kriminālatbildības var saukt personu, kas būdama brīdināta, izpauž pirmstiesas izmeklēšanas datu bez procesa virzītāja atļaujas. Tomēr šā KL panta piemērošanas iespēja ir atkarīga nevis no izpaustās informācijas slepenības, bet gan no tā, vai procesa virzītājs ir brīdinājis par informācijas izpaušanas aizliegumu. Savukārt KL 94. pantu, kas paredz atbildību par valsts noslēpumu izpaušanu, piemērot nevar, lai sodītu to personu, kas ieguvusi slepeno informāciju, legāli iepazīstoties ar krimināllietu materiāliem, bet pēc tam nodevusi šo informāciju citām personām. KL 94. pantā ir paredzēts, ka pie kriminālatbildības ir saucama vien persona, kurai ziņas bijušas uzticētas vai kļuvušas zināmas sakarā ar dienestu vai darbu.
Iepazīšanās ar krimināllietas materiāliem nav nedz dienesta, nedz darba pienākums. Tāpēc šī norma nevar būt piemērota, lai sodītu personu, kas pēc iepazīšanas ar krimināllietas materiāliem, nodod iegūto slepeno informāciju citām personām, tai skaitā žurnālistiem.
Kaut gan likums Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem aizliedz publicēt valsts noslēpumu saturošo informāciju, normatīvajos aktos par to nav noteikta atbildība. Latvijas normatīvie akti, kas pieņemti dažādos laikos un ar dažādiem mērķiem, pieļauj situāciju, kad informācija tiek atzīta par valsts noslēpumu, bet tās izplatīšana nav absolūti aizliegta. Novēršot šo pretrunu, likumdevējiem būtu jāparedz ikvienas personas atbildība par valsts noslēpumu saturošās informācijas izplatīšanu.
Tomēr, ja vērtēt situāciju ne tikai no formālas juridiskās pozīcijas, jāatzīst, ka diskusijas vērts jautājums par to, vai tiešām visiem materiāliem, kas iegūti, veicot operatīvo darbību, jābūt slepeniem. Runa protams ne par to, kā jāpieļauj noklausīto telefonsarunu tekstu publicēšanu rīta avīzēs uzreiz pēc to atšifrēšanas. Bet, ja krimināllieta ir izskatīta tiesā un spēkā stājies notiesājošais spriedums, nav īsti pareizi turēt slepenībā pieradījumus, kurus ievērojot persona tika atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.
Arī uz Jūrmalgeitas gaitā ierakstīto telefonsarunu publiskošanu nav jāraugās vien kā uz valsts noslēpuma izpaušanu, par kuru likumdevējs ir aizmirsis paredzēt kriminālatbildību. Konkrētajā gadījumā tas tika darīts sabiedrības un demokrātijas labā. Tomēr nevar akceptēt un veicināt tādu praksi, ka sākumā noklausītās sarunas publisko, bet pēc tam analizē, vai no tā ir kāds labums sabiedrībai. Acīm redzami likumdevējam precīzi jāformulē, kas ir atļauts un aizliegts šajā jomā, paredzot sodus par noteiktās kārtības neievērošanu.